Dzeramais ūdens Jūrmalā ne visur ir vienlīdz kvalitatīvs
Tomēr, lai arī ieguldīts daudz līdzekļu ūdens attīrīšanas iekārtās, 5 no 10 Jūrmalas pilsētā audita laikā ņemtajos ūdens paraugos tika konstatēts, ka sulfātu koncentrācijas norma tomēr ir pārsniegta. Bet natbilstības tika konstatētas objektu ūdens apgādes sistēmas (ŪAS) paraugos, nevis centrālās ŪAS, kurā tika veikti uzlabošanas darbi.
Veselības inspekcijas (VI) pārskatā par dzeramā ūdens kvalitāti un uzraudzību 2013.gadā norādīts, ka jau vairākus gadus biežākā neatbilstība pēc ķīmiskajiem rādītājiem ir konstatēta Zemgales un Pierīgas reģionā, kur galvenais dzeramā ūdens kvalitātes neatbilstību iemesls ir paaugstināta dzelzs un sulfātu koncentrācija.
Vairākus gadus analizējot iegūtā ūdens kvalitāti un nepieciešamību to sagatavot, lai tīklā padotu patērētājiem dzeramo ūdeni, kas atbilst visām nacionālo un starptautisko tiesību aktu prasībām, SIA "Jūrmalas ūdens" ir veicis apjomīgus un finansiāli ļoti lielus ieguldījumus, nodrošinot gan atdzelžošanas, gan nanofiltrācijas procesus, tādējādi samazinot līdz pieļaujamajām normām gan dzelzs, gan sulfāta, magnija, kalcija jonu koncentrāciju ūdenī.
Šobrīd SIA "Jūrmalas ūdens" veic plašus ūdensapgādes tīkla paplašināšanas darbus, lai pakalpojumus būtu pieejams plašākam iedzīvotāju lokam. Diemžēl nepietiek vien ar to, ka atbilstošas kvalitātes dzeramais ūdens tiek padots tīklā. Lai patērētājs saņemtu atbilstošu dzeramo ūdeni savā krānā, nepieciešams sadarboties vairākām iesaistītajām pusēm, tai skaitā namu apsaimniekotājiem, kas atbild par iekšpagalmu un ēku stāvvadu stāvokli atbilstoši normatīvo aktu prasībām, par ko SIA "Jūrmalas ūdens" atgādina itin bieži.
Ņemot vērā Jūrmalas pilsētas teritorijas īpatnības, apdzīvotības blīvumu un veidošanās vēsturi (apvienojoties atsevišķi izvietotiem ciemiem un pilsētām), ūdensapgādes pakalpojumi pagaidām nav pieejami daudziem Jūrmalas iedzīvotājiem. Tehniski un ekonomiski nav pamatota nepieciešamība savienot atsevišķos tīklus, līdz ar to pakalpojums dažādās Jūrmalas pilsētas daļās atšķiras. Īstenojot Jūrmalas ūdenssaimniecības attīstības projekta I un II kārtu ir izdevies savienot daļu no pilsētas tīkliem, tādējādi nodrošinot pakalpojuma vienotu kvalitāti un pakalpojuma nodrošināšanas nepārtrauktību (izņemot gadījumus, kad ir avārijas situācijas tīklā).
Diemžēl Jūrmalā vēl arvien ir noteiktas teritorijas, kurā centralizētu ūdens apgādes sistēmu piegādātajam dzeramajam ūdenim noteiktas īpašas normas (plašāka informācija pieejama VI mājas lapā internetā) attiecībā uz dzelzs un sulfātu saturu. Kā būtiskākā teritorija minama Priedaines rajons, kur šādas normas noteiktas jau trešo reizi. SIA "Jūrmalas ūdens" ir izstrādāts tehniskais projekts, lai arī šajā rajonā būtu iespējams nodrošināt kvalitatīvu dzeramo ūdeni, tomēr pagaidām trūkst finansējuma. SIA "Jūrmalas ūdens" cer, ka projekta realizācija būs iespējama, piesaistot Eiropas Savienības un Jūrmalas pilsētas domes līdzfinansējumu. Tieši šādā veidā, sekmīgi pilnībā rekonstruējot Ķemeru ūdens sagatavošanas ietaises, īpašās normas Ķemeru rajonā vairs nav nepieciešamas.
Palielināts dzelzs daudzums dzeramajā ūdenī rada rindu problēmas - tas ir jūtams garšas izmaiņā, kā arī rodas tumšas nogulsnes gatavojot tēju vai kafiju, izmainās arī citu produktu nokrāsa un garša, ja tie ir vārīti šādā ūdenī. Dzelzs veido sarkanbrūnas nogulsnes un nosēdumus uz trauku, izlietņu un citu sanitāro iekārtu virsmām, bet veļa, kas mazgāta šādā ūdenī, pieņem dzeltenīgu nokrāsu. Savukārt stāvošā vai ūdenī ar lēnu caurteci var veidoties un vairoties dzelzs baktērijas, kuras gan nav kaitīgas veselībai,, bet rodas sarkanbrūni gļotveida nogulsnējumi, kas ar laiku var radīt cauruļvadu aizsērējumus un papildus nepatīkamu smaku.
Tā kā dzelzs ir nepieciešams cilvēka organisma normālai funkcionēšanai (10 līdz 50 mg dzelzs dienā), tā klātbūtne dzeramajā ūdenī nav veselībai kaitīga. Cilvēks dzelzi pārsvarā uzņem ar pārtiku un tikai 5 - 10 % no nepieciešamā dzelzs daudzuma tiek uzņemts ar ūdeni. Taču tā kā dzelzs paaugstināts daudzums izsauc izmaiņas ūdens garšā un izskatā, kā arī rada visas augstākminētās problēmas, Latvijā ir noteikta maksimāli pieļaujamā norma, jeb robežvērtība - 0.2 mg/l.
Vēl viens ķīmiskais elements, kura daudzumam dzeramajā ūdenī tiek pievērsta uzmanība, ir dabā bieži sastopamais mangāns, kas nonāk gruntsūdeņos, ūdenim filtrējoties caur zemes iežiem. Mangāns var uzkrāties zemākajos ūdenī mītošajos organismos, bet sastopams arī riekstos, pākšaugos, augļos un lapu dārzeņos. Problēmas saistībā ar palielinātu mangāna daudzumu dzeramajā ūdenī ir novērojamas jau sākot ar mangāna koncentrāciju 0.1mg/l, kad novērojamas ūdens garšas, krāsas un smaržas izmaiņas. Dzeramais ūdens, kurš satur mangānu robežās no 0.05 līdz 0.1mg/l, parasti ir lietojams ūdens patērētājiem.
Tāpat būtisks ir arī sulfātu daudzums ūdenī. Sulfāti ir viena no lietus ūdens izšķīdušajām komponentēm. Gruntsūdeņos sulfāti nonāk, ūdenim skalojoties caur minerāliem, virszemes ūdeņos - izskalojoties no augsnes. Jūras ūdens satur apmēram 2700mg/l sulfātu, upju un ezeru ūdeņos sulfātu koncentrācija var svārstīties robežās no 0 līdz 630mg/l, gruntsūdeņos līdz 230mg/l. 29.04.2003. noteikumi Nr.235 nosaka maksimālo robežu 250mg/l, tomēr pēc 2013. gada maija, kad ekspluatācijā tika nodotas četras Jūrmalā esošās dzeramā ūdens sagatavošanas ietaises, sulfātu koncentrācija tīklā padotajā dzeramajā ūdenī nepārsniedz 201mg/l (Kauguros), 187mg/l (Jaudubultos), 169mg/l (Ķemeros) un 167mg/l (Dzintaros). Vienīgi Priedainē Veselības inspekcijā ir saskaņota īpašā norma, ka sulfātu saturs dzeramajā ūdenī līdz 15.11.2014. nedrīkst pārsniegt 448mg/l.
Uz sarakstu
